Pavisam īsta Itālijas garša Rīgā

«Šķiet, esam vienīgie itāļi Rīgā, kas šurp ieradušies ar visu ģimeni,» saka RAFAĒLE GAGLIO. Citus šurp parasti atved darbs vai mīlestība. Taču Rafaele un viņa sieva Rita Latviju izvēlējušies par vietu, kur savai ģimenei veidot drošu un laimīgu nākotni.

Kāpēc tieši Latvijā?
Viņi Rīgā dzīvo jau sešus gadus. Un visus šos sešus gadus atkal un atkal atbild uz izbrīna pilno jautājumu: kāpēc jūs dzīvojat te? Jautātāji, protams, ir latvieši, kas nekādi netiek gudri – kāpēc lai kāds saulaino un garšīgo Itāliju mainītu pret Latvijas auksto un tumšo ziemu? Rafaēle stāsta – viņiem šis lēmums bijis pavisam viegls. Atbraukuši vienreiz šurp ciemos, Rafaēle ar sievu atklāja rāmu, skaistu, augošu zemi, kas Gaglio ģimenei varētu dot jaunas iespējas. Tajā laikā – 2011. gadā – Itāliju bija skārusi smaga ekonomiska krīze, kas tikai padziļinājās. Autobūvniecība – joma, kurā strādāja Rafaēle, – smagi cieta. Viņš zaudēja darbu, un atrast ko līdzvērtīgu, lai parūpētos par savu ģimeni, nebija iespēju. Rafaēli un Ritu vienmēr bija vienojusi kāda kaislība – ēst gatavošana. Atvērt restorānu Itālijā tobrīd bija neiespējami (turklāt kuru gan Itālijā tu pārsteigsi ar labu itāļu ēdienu!), tāpēc gandrīz vienā elpas vilcienā tika pieņemts lēmums – pārcelties uz Rīgu un mēģināt sapni par savu restorānu īstenot šeit.

Vērtības, ko gribas saukt par savējām
Jau kopš pirmās dienas Rafaēle un Rita apņēmās, ka Latvijā kļūs par savējiem. Viņu bērni Lorenco un Letīcija, tolaik trīspadsmit un desmit gadu veci, sāka mācīties latviešu skolā un nu latviski runā tekoši. Vecākiem gan latviešu valodā ielauzties grūti (pārtikas produktus un ēdienus Rafaēle gan latviski zina nosaukt ļoti labi), bet latvieša daba viņiem šķiet tuva un saprotama. «Tur, kur ir itāļi, vienmēr ir kņada un ķīviņi,» saka Rita, «taču latvieši ir tieši pretēji – viņu pasaule ir it kā vērsta uz iekšpusi.» Rafaēle piekrītoši māj ar galvu – jā, latvietim pietuvoties nav viegli, jāpaiet laikam, līdz nobrūk neredzamās sienas. Taču, kad tas noticis, atklājas īsts siltums, īsta draudzība. Un tā ir vērtība. Rita stāsta: «Droši vien tas nāk ar gadiem, taču šeit, Latvijā, es esmu atradusi vērtības, ko gribu saukt par savējām. Teiksim, mani ļoti uzrunā latviešu tuvums ar dabu. Šeit cilvēki makšķerē pat ziemas salā! Itālijā cilvēka saikne ar dabu ir izirusi – viss, par ko tur šobrīd satraucas, ir darbs un nauda. Šeit var elpot, zaļums ir vai uz katra soļa, pat pilsētās!» Rita stāsta, ka mīļākie svētki viņai ir Jāņi. «Un man ļoti patīk pavasaris un vasaras sākums, kad pēc ilgās ziemas atplaukst gan daba, gan cilvēki, man tas šķiet gluži maģisks laiks, katru gadu to izdzīvoju kā brīnumu.»

Labo nepamanām
Rafaēle uzskata, ka latviešiem par Itāliju esot idealizēts priekšstats – kā nekā, mēs šo valsti redzam tikai ar tūrista acīm. «Protams, es nenoliedzu – Itālija ir ļoti skaista valsts. Tur ir viss – kalni, jūras, dramatiski skaistas ainavas. Itālijai ir bagāta vēsture, nepārspējams kultūras un mākslas mantojums. Taču tas, ko cilvēki no malas neredz, ir fakts, ka šī visas pasaules mīlētā Itālija ir tikai vēsture. Mūsdienu Itālija jau sen vairs nav tas pats, kas tās idealizētā pagātnes versija. Itālija tagad ir cita un, manuprāt, savas lielākās vērtības atstājusi aiz muguras.»

Rafaēle ir ievērojis – latvieši savā ikdienā nepamana daudzas lieliskas lietas, kas viņiem ir, jo vienkārši ir ar tām saraduši. Piemēram, zemais noziedzības līmenis. Itālijā noziedzība esot liela problēma, tāpēc bērnus vienus pašus mierīgu sirdi lielpilsētā uz ielas nepalaidīsi. Šajā ziņā Gaglio ģimene Rīgā jūtoties kā oāzē nonākuši – par bērnu ikdienas gaitām nav jāsatraucas, jo šeit ir droši. Vēl viena milzīga priekšrocība – dabas tuvums. No jebkura pilsētas punkta mežs ir sasniedzams augstākais trīsdesmit minūtēs – kur vēl pasaulē tas tā ir!

Rita stāsta, ka pagāja četri gadi, līdz vienā gaišā dienā viņa piepeši sapratusi – Latvija ir kļuvusi par viņas mājām. Viņa vairs nav vienkārši iebraucēja, bet daļa no Latvijas, no tās sabiedrības. Un Itālijas vairs pat nepietrūkstot. Tiesa, nedaudz mulsinoša, protams, šķiet atskārsme, ka viņu meitai Letīcijai priekšstatu un atmiņu par Latviju nu jau ir vairāk nekā par Itāliju. Abi Gaglio ģimenes bērni ir pilnībā iejutušies starp vietējiem jauniešim – abus interesē bioloģija un ķīmija, ko iecerējuši studēt tepat Latvijā.

Nekādas atkāpes!
Par restorānu Sale e Pepe, kurā saimnieko Rafaēle un Rita, daudzi saka: beidzot arī Rīgā ir vieta, kur ēdiens garšo tieši tā kā Itālijā. Restorāns ir viņu lolojums un mūža projekts. Ēdiens – jo īpaši paaudžu paaudzēs lolotie itāļu tradicionālās virtuves ēdieni – allaž bijusi viņu lielā kaislība. Un nu tā ir atradusi piepildījumu skaistā, populārā restorānā, kur abi strādā diendienā. Varam tikai iedomāties to patīkamo pārsteigumu, ko Rafaēle un Rita izjuta, kad Latvijā sastapa tik aizrautīgu interesi par itāļu virtuvi! Taču viņi piebilst: priekšstats par itāļu virtuvi kā par vienkāršiem un ātri pagatavojamiem ēdieniem ir kļūdains. Lūk, arī galvenais iemesls, kāpēc Itālijā tie paši ēdieni tomēr garšo kaut kā citādi – īstāk. Protams, svarīgi ir arī vietējie produkti, bet ne tikai tas. Itāļi labi zina – viņu ēdienā nekas nav pa fikso! Teiksim hrestomātiskā pasta carbonara. Ir dzirdēts, ka cilvēki saka: tā ir elementāri pagatavojama. Nekā tamlīdzīga – laba carbonara ir meistardarbs, tā prasa ilgu meistarības pieslīpēšanu. Rafaēle novērojis, ka pasaulē šo pastu nereti gatavo ar saldo krējumu, bet viņš ir pārliecināts: patiesībā krējums šo ēdienu nogalina. Nekā citādi kā ar olas dzeltenumu karbonaras izcilo krēmīgumu panākt nevar, taču visstingrāk jāseko līdzi temperatūrai gatavošanas laikā (60 grādu!) – ja būs par zemu, ola paliks jēla, ja par augstu – izvārīsies un sacietēs. Otrs āķis šajā pastas ēdienā ir guanciale – sālīti nekūpināti cūkas vaigi, kādus Latvijā nav tik viegli atrast. Lai pagatavotu īstu, autentisku carbonara, šo skaisto gabalu nevar vienkārši aizstāt ar šķiņķi. Tāpat arī, gatavojot citus itāļu ēdienus, nekas nav maināms vai aizstājams ātruma vai izdevīguma vārdā. Pesto nedrīkst tapt citādi kā tikai ar pirmā spieduma eļļu, labu Parmas sieru un kvalitatīviem ciedru riekstiem. Jā, tas ir dārgi, bet, ja šīs izejvielas aizstājam ar lētākiem vai vienkāršākiem produktiem, pesto zaudē savu raksturu.

Rafaēle stāsta – ēdieni, kas tiek pasniegti restorāna viesiem, nāk no viņu dzimtenes Boloņas, un receptes ir pilnībā autentiskas. Lai tās noslīpētu un sameklētu Latvijā pieejamus, ideāli piemērotus produktus, bijis nepieciešams vairāk kā gads.

Ritas talants ir deserti – pana cotta, tiramisu un citi, bet Rafaēle ir picu un pastu meistars. Te gan Rita enerģiski iebilst – neviens negatavojot pasta siciliana tik labi, kā to prot viņa, bet Rafaēle smejas pretī: mēs esam itāļi, un virtuvē šādas vārdu kaujas nav retums.

Produkti autentiskai itāļu garšai, ko Gaglio ģimene atradusi veikalos Latvijā
* Rummo pasta. Rafaēle stāsta, ka visaugstvērtīgākā pasta visā Itālijā nāk no mazas, citādi necilas pilsētiņas Granjano, kas atrodas Neapoles pievārtē. Rummo pasta top turpat kaimiņos – Benevento pilsētā – un ņipri tur līdzi savas izdaudzinātās kaimiņienes standartiem.

* Mizoti tomāti savā sulā De Cecco. Rafaele stāsta, ka autentiskai Itālijas garšai nepieciešami tieši Itālijā ražotie. Jo, teiksim, spāņi izmanto citus tomātus – ar augstāku skābumu, kas maina ēdienu garšu.

* Rio mare konservētais tuncis.

* Veroni ražotie gaļas produkti: prošuto, bresaola, pančeta un citi.

* Itālijas Parmas siers un grana padano, gorgonzola, mozzarella di bufala un citi sieri – lielveikalos pieejamie itāļu ražotie sieri esot ļoti labi. Bet abi Gaglio uzteic arī latviešu ražoto piena produktu kvalitāti.

Cititi tradicionāli Ziemeļitālijas Ziemassvētku ēdieni:
* Tortellini. Līdzīgi kā lazanja, arī šīs mazās, ar gaļu pildītās pastas kabatiņas mums asociējas ne gluži ar Ziemassvētkiem, taču Itālijā – jo īpaši tās ziemeļos – saimnieces šos mazos kunkulīšus parasti pacietīgi ripina tieši šajā laikā. Jo ikdienā tik pamatīgam darbam vienkārši neatliek laika!

* Vitello tonnato. Izcila svētku galda uzkoda, kas cēlusies aristorkātiskajā Pjemontas reģionā. To gatavo, veselu dienu minimālā karstumā sutinot teļa kāju. Nākamajā dienā tā tiek pasniegta vēsa, sagriezta plānās šķēlēs un kronēta ar pasakainu tunča mērci. Tā savukārt tiek gatavota, svaigu tunci lēnām sutinot baltvīnā. Pēcāk baltvīnu sakuļ ar olīveļļu, olas dzeltenumiem, kā arī kaperiem, anšoviem un citrona sulu.

* Pandoro. Kēksa tornis, kas radīts viduslaiku Veronā. Tā nosaukums tulkojumā nozīmē – zelta maize. Ne tikai tāpēc, ka viducis ir zeltains, bet arī tāpēc, ka tālajos Viduslaikos šo gardumu, kas bagāts ar olām, cukuru, sviestu un eksotiskām garšvielām, nobaudīt dabūja tikai aristokrāti. Pandoro tiek pasniegts, apkaisīts ar pūdercukuru – par godu Itālijas Alpu sniegotajām virsotnēm.

* Panettone. Ar žāvētiem augļiem un garšvielām bagātīgi pildīts kēkss, kura pirmsākumi meklējami jau Senās Romas laikos. Mūsdienās to bauda tikai Ziemassvētkos, daudzviet pasniedzot ar maskarpones krēmu un saldu vīnu vai liķieri.

* Pasta al forno. Lazanjas dienvidu radinieks – omulīgs makaronu (parasti īso caurulīšu – rigatoni, tortiglioni vai citu) un gaļas ragū sacepums, kas Dienviditālijas namos bieži vien tiek celts galdā svētkos un nedēļas nogalēs, kad sabrauc ciemiņi.

Projektu “TIEKAMIES PIE VIENA GALDA – 2. sērija” finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “TIEKAMIES PIE VIENA GALDA – 2. sērijas” saturu atbild «Žurnāls Santa».