Maskavas ugunis mierīgajā Rīgā

Kamēr kopīgi gatavojam pusdienas, MARIJA BOGUSLAVSKA vairākas reizes, kaut ko nogaršojot, izsaucas: «Ogoņ!» Uguns. Un tas nozīmē: viss izdodas riktīgi forši! Nodomāju, ka šis vārdiņš Mašai piestāv un viņu labi raksturo. Jau četrus gadus viņa dzīvo Rīgā, taču joprojām ir tā pati ugunīgā maskaviete – Maskava ir viņas dzimtā pilsēta.

Marija B


Ievilkt elpu

Marijai Boguslavskai ir tikai divdesmit seši gadi, un šobrīd viņas dzīves kuģis ir iepeldējis rāmos ūdeņos. Marijas Facebook profilā rakstīts – stay at home mom, pilnas slodzes māmiņa, un šis darbs šobrīd pilnībā aizņem visu viņas ikdienu. Kopā ar vīru mākslinieku un fotogrāfu Darenu Keinu viņa audzina divus gadus vecu meitiņu, kam dots neparasts vārds – Iona. Tāds esot tikai viņu meitiņai vienīgajai – ne Latvijā un arī ne visā plašajā Krievijā neesot nevienas citas Ionas. Vārds meklēts ilgi un galu galā atrasts Skandināvijā.

Dažu reizi vēlu vakarā Marija gan dodas pastrādāt – pēc profesijas viņa ir dīdžejs, un viņas darbiņš ir izdancināt cilvēkus dažādos Rīgas un Jūrmalas klubos.

Pirms četriem gadiem tas bija pilnas slodzes darbs, bet tagad, kad prioritātes Mašas dzīvē ir mainījušās, dīdžejošana ir vairāk aizraušanās, vaļasprieks. Vēl viens Marijas hobijs ir grimēšana dažādiem mākslas projektiem.

Šī vasara – līdzīgi kā visas iepriekšējās Latvijā pavadītās vasaras – Marijas ģimenei aizrit Saulkrastu vasarnīcas bezrūpībā un mierā. Taču šis lielais miers ir mānīgs. Vai drīzāk – īslaicīgs. Marijā kūsā krievu temperaments – viņai raksturīga drosme, uzņēmība, enerģija un tieša valoda. Maša ir dzimusi un augusi Maskavā, rūdījusies lielpilsētas kosmopolītiskajā vidē un milzīgajā konkurencē, tāpēc jo vairāk spēj novērtēt mierīgo dzīvi Latvijā. Viņa uzskata: Latvija ir brīnišķīga vieta, kur audzināt bērnus un ievilkt elpu pirms jauna cēliena, savukārt Maskava ir vieta, kur strādāt, augt un attīstīties – iespējas tur ir teju nebeidzamas.


Pieticīgā čempione
Lai gan Maša vēl ir jauna, viņai jau ir diezgan iespaidīga pasaules pilsones pieredzes bagāža. Krietni paceļojusi, skolas laikā apmaiņas programmā vairākus mēnešus dzīvojusi Vācijā, savukārt universitātē septiņpadsmit gadu vecumā iestājusies Londonā, tur pabeigusi studijas biznesa vadības programmā. Marija saka – tas viss, pateicoties viņas enerģiskajam tētim.

Tēta nopelns esot arī pārsteidzošais fakts, ka 18 gadu vecumā Marija kļuva par pasaules čempioni šaušanā pa kustīgu mērķi (to, starp citu, pati Marija sarunas laikā noklusēja, bet lepni izstāstīja viņas vīrs Darens).

Kad gribu uzzināt ko vairāk par šo iespaidīgo sasniegumu, noprotu, ka necik siltas atmiņas Marija par savām sporta gaitām nelolo – sak, tētis lika, bija jābrauc un jātrenējas, man ļoti labi padevās, un tas arī viss.  Maša atzīst, ka labprāt kādu reizi patrenētos un sacensībās piedalītos arī tagad, taču šaušana ir ļoti (pat pārsteidzoši) dārgs un elitārs brīvā laika pavadīšanas veids. Taču īstā un vienīgā Marijas kaislība vienmēr ir bijusi mūzika – dīdžejošana. Un patiesībā tā arī bija viens no galvenajiem iemesliem, kā Mašas pagriezieniem bagātais dzīves ceļš viņu atveda uz Rīgu.

Izvēles priekšā
Arī šajā jomā viss sākās ar tēti – pēc šķiršanās un dažādiem biznesa līkločiem viņš nolēma apmesties uz dzīvi Latvijā. Dažas reizes atbraukusi ciemos, Marija šeit atklāja valdzinošu, rimtu, zaļu dzīvi – pilnīgi pretēju Maskavas un Londonas trauksmainajai burzmai. Drīz vien meitene šeit iemantoja draugus un saņēma uzaicinājumu dīdžejot naktsklubos. Un iemīlējās. Tajā brīdī bija jāizvēlas: prestižs darbs birojā lielā starptautiskā uzņēmumā Maskavā vai dīdžeja seti un mīļotais vīrietis Latvijā.

Marija izvēlējās Rīgu, un šeit viņa tagad ir iesakņojusies – apprecējusies, iekārtojusi burvīgu mitekli Āgenskalna priedēs un nu audzina savu burvīgo meitiņu Ionu.

Tomēr nav noslēpjams, ka tai jaudīgajai baterijai, kas dun Marijas krūtīs, Pārdaugavas mīlīgās ieliņas reizēm kļūst pārāk šauras. «Man pietrūkst dinamikas, tās nepārtrauktās kustības, kas valda Maskavas ielās,» viņa atzīst. «Kad aizbraucu ciemos pie mammas, trijās dienās nevar paspēt gandrīz neko – pilsēta tevi gluži vai iesūc sevī, un tev nekas cits neatliek, kā tai ļauties.

Maskava mūžīgi aug, un ir tāda sajūta, ka tā nemitīgi un dziļi elpo – kā tāds dzīvs organisms. Iedomājieties: katru dienu Maskavā iebrauc un no tās izbrauc ap desmit miljoniem cilvēku! Jā, tur valda milzīga konkurence, taču, ja zini spēles noteikumus, dzīve tādā megapolē ir aizraujoša un azarta pilna.»

Jūra un brīnišķīgs ēdiens
Lai arī Maša joprojām ļoti mīl savu dzimto Maskavu, viņa ir pārliecināta, ka mazās Ionas audzināšanai labāku vietu nekā Rīga atrast būtu grūti: «Cilvēki Maskavas betona džungļos var tikai sapņot par tādu mieru un brīvību, kādu var atrast šeit. Priežu mežs un jūra ir divdesmit minūšu braucienā no galvaspilsētas – Maskavā tas šķiet kaut kas pilnīgi neiedomājams! Latviešu ciešo saikni ar dabu vispār varu tikai apbrīnot. Un ēdiens – cik šeit viss ir garšīgs! Manuprāt, cilvēki, kas Latvijā ir dzimuši un auguši, pat īsti neapjauš, kāda bagātība ir šejienes brīnišķīgie produkti – krējums, paniņas, biezpiens, gaļa, maize. Un kūkas! Nekur citur pasaulē tik garšīgas kūkas un smalkmaizītes neesmu ēdusi!»

Kūku cepšana, starp citu, ir arī viens no Marijas īpašajiem talantiem. Bērnībā viņa kopā ar savu krustmāti apguvusi, piemēram, eklēru gatavošanas gudrības. Bet viņas sevišķais meistarstiķis ir Napoleons, ko cept iemācījusi vecmāmiņa. Tas gan Mašas virtuvē topot tikai ļoti īpašos gadījumos, jo viss kūkas tapšanas process ilgst divpadsmit stundu. «Un vispār – kad zem viena jumta dzīvo divi tādi saldumu mīļi (viņa izteiksmīgi pamāj uz vīra uz meitiņas pusi), ar kūku cepšanu ir jāuzmanās!» Marija smejas.

Projektu “TIEKAMIES PIE VIENA GALDA – 2. sērija” finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “TIEKAMIES PIE VIENA GALDA – 2. sērijas” saturu atbild «Žurnāls Santa».

×