Madridzēns Rīgā

Tie, kam Spānija ir mīļa, Havjeru Fernandesu Krusu visdrīzāk pazīst, jo viņš ir viens no populārākajiem spāņu valodas pasniedzējiem Rīgā un arī spāņu kultūras centra Séneca direktors. Mūs viņš ieinteresēja ar savu milzīgo lojalitāti Latvijai. Cik daudzus spāņus, kas brīvi runā latviski un grasās naturalizēties, jūs pazīstat?

Spānis ar Latvijas pasi
Uzslavēts par izcilajām latviešu valodas zināšanām, Havjers atgaiņājas, ka tas esot viņa darbs – zināt valodas. Turklāt, kā gan citādi varētu būt, tik ilgus gadus dzīvojot Latvijā? Tiesa, par vieglu gan viņš latviešu valodu nesauc: «Kaut ko bļaut latviski ir viegli, bet runāt pareizi – ļoti grūti. Jūs esat gudra tauta, inteliģenti, pārvaldāt daudzas svešvalodas, tāpēc ar ārzemniekiem bieži varat viegli pāriet vai nu uz viņu dzimto, vai kādu starpvalodu. Bet latviešiem ir jāmācās arī pieņemt, ka ārzemnieki, kas dzīvo Latvijā, apgūst latviešu valodu un runā ar dažādiem neparastiem akcentiem. Tas mūs šeit, Latvijā, dzīvojošos apvieno – runāšana latviešu valodā. Esmu novērojis, ka reizēm ārzemnieki jūsu valodu ciena pat vairāk nekā jūs paši. Latviešu valoda ir derīga, mūsdienīga un pati galvenā valoda šajā zemē. To katram vajadzētu saprast. Piemēram, cik reižu man nav gadījies, ka restorānā ar viesmīli sasveicinos latviski, bet ēdienkarti man atnes angļu valodā. Labi, palūdzu to latviski, arī pasūtījumu veicu latviski, bet pie nākamā ēdiena man tik un tā viesmīlis raiti sāk teikumu ar frāzi: «Would you like it with or without...» Tad gan es dusmojos! Jūs mani tiešām nesaprotat?! Tad sevi tā ar humoru mierinu – šogad es to vēl paciešu, bet nākamgad, kad man būs Latvijas pilsoņa pase, tad gan es to vicināšu un teikšu: «Lūdzu, runājiet ar mani manas valsts valodā!»» Havjers gardi smejas.
Pēc vairāk nekā desmit gadu dzīves Latvijā Havjers nākamgad kārtos naturalizācijas eksāmenu, lai iegūtu Latvijas pilsonību. Jautāts, kāpēc viņam tas ir vajadzīgs, viņš atbild pavisam nopietni – jo lietām ir jābūt tā, kā tām ir jābūt: «Jau sen esmu izlēmis, ka šī ir mana valsts, šeit es dzīvoju un dzīvošu, mani bērni ir dzimuši Latvijā, mans uzņēmums ir Rīgā, es nekur prom netaisos, tāpēc gribu dzīvot kā normāls Latvijas pilsonis. Ņemot vērā šā brīža aktualitāti, jā, es gribu arī iet uz vēlēšanām un balsojot izteikt savu viedokli, jo uzskatu, ka piedalīties vēlēšanās ir pat nevis pilsoņa tiesības, bet pienākums. No pirmās dienas, kopš strādāju Latvijā, vienmēr esmu godīgi maksājis nodokļus, tāpēc arī vēlos piedalīties politiskajos procesos.»

Tikai uz gadu
«Esmu dzimis Madridē. Mana tēva ģimene ir madridēni, madridnieki, madridzēni – kā būs pareizi? Tā taču saka – piebaldzēni, tad pēc līdzības vajadzētu būt tāpat, vai ne?» Havjers izmēģina dažādas izskaņas un ir mazliet apjucis, redzot, cik ļoti tas mūs uzjautrina. 
«Esmu dzimis Madridē, tāpat kā tētis, bet mana mamma ir no Estremaduras, kas atrodas pie Portugāles robežas. Es vienmēr esmu dzīvojis starp abām šīm vietām, nekad īsti nezinot, vai esmu no vienas vai otras. Tāpēc ļoti labi saprotu savus bērnus, kuri arī reizē ir gan latvieši, gan spāņi. Es saku, ka viņi mājās runā letoñol – kaut kas pa vidu starp latviešu un español. Bet es nedomāju, ka tā dzīvot ir grūti, tas ir interesanti. Manam dēlam Markusam ir desmit gadi, meitai Annai – pieci, un viņi abi ir bilingvāli. Kad viņi runā ar vecvecākiem, brīvi izmanto vienu vai otru valodu. Te sazinās tīrā Raiņa, tur – Servantesa valodā. Cilvēki var dzīvot un augt starp divām valodām bez problēmām,» uzskata Havjers. 
Jautāts, kā nokļuvis Latvijā, Havjers vaļsirdīgi stāsta: «Dzīvojot Spānijā, iepazinos ar latvieti, kura turp bija atbraukusi darba darīšanās. Šī meitene mani ļoti ieinteresēja, un viņa tik aizrautīgi stāstīja par savu zemi, ka pieteicos atbraukt ciemos, apskatīt skaisto Latviju. Pēc pirmās ciemošanās es biju jau tik ļoti iemīlējies gan meitenē, gan viņas zemē, ka izlēmu palikt Latvijā uz gadu, strādājot par spāņu valodas pasniedzēju. Tā ir manas profesijas priekšrocība kā valodas pasniedzējam, ka man ir darba iespējas visā pasaulē. Bet pēc gada Latvijā es jau biju nopircis sev dīvānu un televizoru un man bija grūti tos pārdot, lai atgrieztos Spānijā. Joks, protams. 
Sākums bija ļoti grūts, jo skolotāja alga paliek skolotāja alga. Bet tolaik vēl bērnu nebija, atbildība daudz mazāka, varējām izdzīvot. Ļoti ātri nokārtoju kursus un formalitātes, lai varētu pasniegt skolās, un jau mēneša beigās pēc pārcelšanās sāku strādāt Rīgas Kultūru vidusskolā, vēlāk arī citās skolās.
Ar šo brīnišķīgo latviešu meiteni mēs apprecējāmies, mums ir divi skaisti bērni. Tagad mēs esam labi draugi, bet nu jau divus gadus esam šķīruši laulību, un mums katram ir citas attiecības. Man ir fantastiska draudzene Laura, kura ir viens no erudītākajiem cilvēkiem, ko esmu sastapis, turklāt viņa man ir uzdāvinājusi jaunu aizraušanos – baletu –, jo viņa pati ir balerīna, un nereti pirmizrādes, vēl pirms nonāk uz Operas skatuves, daļēji notiek manā viesistabā. 
Skolās es vairs nestrādāju, bet tagad man kopā ar domubiedriem ir pašam sava skola. 2011. gadā kopā ar kolēģi Elīnu, kas tagad ir spāņu kultūras centra Séneca koordinatore, izlēmām, ka gribam darīt šo darbu tā, kā uzskatām par pareizu. Tas ir, ka ir jāpasniedz nevis tikai valoda, bet viss kopā – arī kultūra un gastronomija, kas ir neatņemama mūsu zemes tradīcijas daļa. Jo tā taču ir – valodu nevar iemācīties piespiedu kārtā, to var apgūt, ja ļoti gribas vai ja ir interesanti. Piemēram, es savulaik pirms atbraukšanas uz Latviju biju ļoti motivēts apgūt latviešu valodu, bet nekādu resursu internetā tolaik vēl nebija. Tāpēc es, strādājot viesnīcā nakts maiņā, skatījos ziņas un uzskatu, ka Ilva Liepiņa bija mana pirmā latviešu valodas skolotāja.
Tāpēc arī centrā Séneca mēs visu laiku mēģinām motivēt savus studentus un ne tikai liekam mācīties vārdiņus no galvas, bet arī kopā gatavojam, kopā ēdam, arī spēlējam teātri, rakstām žurnālu un pat filmējam īsfilmas!»

Un ko mēs šodien ēdīsim?
«Šie divi ir siltā laika ēdieni, jo par to gatavošanu izlēmām, vēl baudot šīs vasaras neparasto karstumu. Arī Spānijā mēs darām tāpat kā Latvijā: kad laiks silts, ēdam aukstu, kad laukā auksts – ēdam siltu,» stāsta Havjers.
«Daudzi domā, ka Spānijā vienmēr ir karsts, bet nē, arī mums ir reģioni, kur ziemā ir mīnus četrpadsmit,» viņš smejas. «Spānijā ir vietas, kur pat snieg! Daudzus tas pārsteidz. Līdz ar to man un citiem Latvijā dzīvojošajiem spāņiem aukstums nemaz nav tas lielākais grūtums. Tas, kas tiešām ir grūti, ir saules trūkums. Jo sniegs saulainā dienā vai sniegs nepārejošā naktī – ir tomēr liela atšķirība. Tā divdesmit piecu vatu spuldzīte, kas te mums ziemā ieslēgta saules vietā, ir liels pārbaudījums spāņiem, kas pieraduši pie gaismas.»
«Šoreiz gatavosim divus vienkāršus, bet ļoti garšīgus ēdienus. To arī mani draugi vienmēr novērtē, ka es gatavoju kā mājās, pēc vecmāmiņu receptēm, nevis kā smalkos restorānos. Un ziniet, kāpēc? Jo mana mamma ir šefpavāre, visu mūžu strādājusi restorānos. Un ko tas nozīmē bērniem? Ka pusdienlaikā mammas nekad nav mājās, jo viņa gatavo ēst citiem, bet mums jātiek galā pašiem pēc viņas instrukcijām. Tāpēc mēs abi ar brāli labi gatavojam. Un vēl man bērnībā tētis teica: dēls, mācies gatavot ēst un stāstīt anekdotes, jo glīts neesi! Tā es klausīju tēti un man dzīvē vienmēr labi klājies,» Havjers smejas. 
 

Projekts “TIEKAMIES PIE VIENA GALDA!” ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par rakstu sērijas “TIEKAMIES PIE VIENA GALDA!” saturu atbild "Žurnāls Santa".