Seimurs Guseinovs — cilvēks ar divām dzimtenēm

«No kurienes tu esi?» SEIMURAM GUSEINOVAM bieži tiek jautāts. Nereti – krievu vai angļu valodā. Minējumi ir dažādi – Spānija, Turcija un vēl citas valstis. Kad puisis atbild tīrā, nesamocītā latviešu valodā, cilvēki parasti ir patīkami pārsteigti. Un tā – jau divdesmit astoņus gadus. Seimurs pats atklāti saka, ka nemāk atbildēt uz šo it kā tik vienkāršo jautājumu.

Seimurs G

Nujā, viņš ir dzimis Latvijā. Un tomēr – kā latvietis tā līdz galam nejūtas. Viņa vecāki ir azerbaidžāņi, uz Rīgu pārcēlušies astoņdesmito gadu sākumā, šeit uzsākuši jaunu dzīvi, nodibinājuši ģimeni, uzcēluši māju. Azerbaidžāņu tradīcijas – un jo īpaši viss, kas saistās ar ēdienu, – šajā ģimenē vienmēr uzturētas dzīvas. Šeit skan azerbaidžāņu valoda un arī televīzijā redzēsiet tikai Azerbaidžānas kanālus. Un tomēr arī pie azerbaidžāņiem sevi pieskaitīt Seimuram ir grūti – viņa dzīve ir šeit, Azerbaidžānā pie radiem tiek pavadītas tikai brīvdienas. Viņš ir audzis citā kultūrā, citā domāšanā, dzīves izpratnē, azerbaidžāņu dzīvesveids viņam ir tuvs un saprotams, bet tik un tā – ne savs.

Dzīves svinētāji

Seimurs pašlaik studē teoloģiju, nupat atgriezies mājās pēc Vācijā pavadīta gada – tur viņš studējis sanskritu. Taču Seimura pirmā izglītība un arī nodarbošanās ir fizioterapija – kopā ar draugu un studiju biedru nodibinājuši privātpraksi, kurā aktīvi darbojas.

Tā kā Seimura profesija saistīta ar veselību, tradicionālais azerbaidžāņu ēdiens viņam nereti liekot neizpratnē saraukt uzacis – viss ir ļoti trekns, sātīgs un sāļš!

Savukārt, kad aizbraucot pie Azerbaidžānas radiem, viņam vienmēr tiekot aizrādīts – nu nevar vīrietis būt tik izkāmējis! Ir taču jāēd! Azerbaidžānā par skaistiem cilvēki (kā sievietes, tā vīrieši) tiek atzīti tikai tad, ja ir kāds strēķītis taukumiņa virs kauliem. Un, protams, kā jau islāma kultūrā, ēdienam un kopīgai tā baudīšanai ikdienā tiek atvēlēts ļoti daudz laika un uzmanības. Īstā dzīve tur sākas vakaros, kad ģimene, radi un draugi sasēžas pie bagātīgi klāta galda. Kūp tēja, vecāki vīri spēlē domino vai nardus, skan čalas un smiekli, bet visam pa vidu – ēdiena aromāts. Daudz maizes, daudz riekstu un žāvētu augļu, medū un kārtainajā mīklā slīkstošu saldumu. Un daudz gaļas – kā jau musulmaņi, azerbaidžāņi gatavo liellopa un jēra gaļu, tāpēc, kad atbrauc ciemos uz Latviju pie Seimura ģimenes, grozot galvu un sakot – Latvijā gaļas nemaz nav. Izkustēšanās? Ja nu vienīgi lēnas pastaigas pa promenādi, smejas Seimurs. Un atzīst, ka tāds dzīvesveids viņam galīgi neder – pat sēdēšana lekcijās esot tīrās mokas, un brīvajā laikā Seimuru bieži var sastapt kādā no Rīgas skeitparkiem.

Restorāns mājās

Uz jautājumu, vai Seimura ģimene mēdz ieturēties kādā no Rīgas azerbaidžāņu virtuves restorāniem, saņemu pārliecinošu nē – kāpēc gan būtu tur jādodas, ja mamma tik lieliski gatavo pati? Azerbaidžāņu ģimenes, lai kurā pasaules malā būtu apmetušās, savas ēdiena gatavošanas tradīcijas vienmēr ved sev līdzi, tāpēc pat tajās ģimenēs, kas emigrējušas jau pirms vairākām paaudzēm, īstā māju garša nav pazudusi – arī mūsdienās, tāpat kā senos laikos, receptes un ēdiena pagatavošanas meistarību saimnieces vienmēr nodod saviem bērniem un mazbērniem.

Pat pretējā pasaules malā azerbaidžāņu mājās galdā tiks celts plovs, dolma, tiks grilēts šašliks un ļuļa kebabs, cepts lavašs.

Un tāpēc tik tiešām – vislieliskākais restorāns katram azerbaidžānim ir viņa mammas virtuve. Un nav brīnums, ka azerbaidžāņu nacionālie ēdieni saglabājuši savu oriģinālo garšu un sastāvdaļas daudzu gadsimtu garumā. Turklāt daudzi no tiem neizbēgami pārmetušies arī citu tautu virtuvēm – piemēram, dolma un plovs. Guseinovu ģimenes māju Ziepniekkalnā iejož glīts dārzs, kas, protams, itin bieži mēdz smaržot pēc šašlika vai kebaba. Mamma gaļu iemarinē, bet tēva pārziņā ir cepšana. «Protams, uzcienājam arī kaimiņus. Ja ir ēdiens, tad jādalās; ja ir brīvāks brīdis – jārunā un jāsmejas,» saka Seimurs. «Viesmīlība un draudzīgums mums, azerbaidžāņiem, ir lielas vērtības.»

* Kutabs. Tas ir viens no senākajiem azerbaidžāņu virtuves ēdieniem – plāns stingras mīklas plācenis ar pildījumu, kas pāris minūtes cepts uz sausas, karstas pannas. Uzskata, ka tieši no azerbaidžāņu saimniecēm šo ēdienu savulaik aizņēmušies kaimiņi – tā tapuši čebureki, turku goclemes (gotzleme), čerkesu halivas.

* Sumaks. Smuka, skābena garšviela, kas tapusi no etiķkoka radinieka sēkliņām un tiek dāsni izmantota Kaukāza un Tuvo Austrumu ēdienos. Aromāta šiem tumšsarkanajiem graudiņiem nav, toties piemīt patīkams, spirdzinošs skābums. Sumaku kā skaistu, atsvaidzinošu punktu uz i pievieno grilētai gaļai, zivīm, dārzeņiem, plovam, arī svaigi ceptai maizītei – tas patīkami noapaļo ēdiena kopējo garšu.

* Granātāboli. Azerbaidžāņu virtuvē – un arī dzīvē – granātābolam atvēlēta īpaša vieta. Sāksim jau ar to, ka Azerbaidžānā ir vairāk nekā divi simti (!) granātābolu šķirņu un paveidu. Mēs esam ieraduši granātu lēnītēm knibināt kā desertu, bet azerbaidžāņi to dāsni pievieno visvisādiem ēdieniem – grilētai gaļai un dārzeņiem, plovam, zivij, salātiem, protams, desertiem, un pat ceptām olām. Seimurs esot bijis patiesi izbrīnīts, kad pārtikas veikalā Vācijā ieraudzījis – granātābolu sēkliņas tiek tirgotas jau izlobītas, mikroskopiskās porcijās sasaiņotas plastmasas iepakojumos. Viņš uzskata: granāts ir jāēd vesels – prasmīgi to atverot un priecējot acis, cik krāšņu un kārdinošu daba to radījusi!

Protams, ir jāmāk granātābolu atvērt. Rīkojas šādi. Griešanu sāk no augļa augšgala (tā, kas izskatās kā ziediņš), kas ir mīksts un tukšs. Ar naža smaili ap to iegriež (tikai mizā, cenšoties neiegriezt sēkliņās). Noņem virspusi kā cepurīti, un skatam paveras sēkliņu čemuri. Tad gareniski mizā izdara iegriezumus gandrīz līdz pašai apakšai – tajās vietās, kur auglim izspiedušās tādas kā ribas. Granātābolu uzmanīgi atver – tam vajadzētu paklausīt un smuki sadalīties pa daivām. Šīs daivas ir apvilktas ar plēvītēm – tās noņem.

* Narsharab. Ja veikala plauktā ieraugi šo mērci, nepaej vienaldzīgi garām! Šī dievīgā, tumši sarkanā, biezā mērce ir gatavota no granātāboliem – tulkojot vārds narsharab nozīmē – granātābolu vīns (taču alkohola tajā nav). Sula, lēni karsējot, tiek reducēta, un tad tai pievieno dažādas garšvielas – piparus, kanēli, koriandru un citas. Salda un viegli pikanta, tā izcili papildina gaļas un zivju ēdienus, lēcu ēdienus, sautētus dārzeņus. Pamēģini tajā iemērkt siltas maizes (ar sieru) gabaliņu un noskalot šo kumosu ar lāsi laba azerbaidžāņu vīna!

* Plovs. Mammas plovu Seimurs nevar vien beigt slavēt, vairākkārt uzsverot, cik sarežģīts ēdiens tas ir. Azerbaidžānas plovu nav vērts salīdzināt ar citu tautu ploviem, jo tas ir pavisam citādāks. Turklāt Azerbaidžānā pastāv vairāk nekā četrdesmit dažādu plovu – jēra, vistas, žāvētu augļu un riekstu, pupiņu un citi. Īpaši krāšņs plovs izskatās, kad tiek gatavots, piemēram, ķirbī vai mīklas kažokā. Azerbaidžāņu plovam raksturīga spilgti dzeltena krāsa, ko piešķir dāsni pievienotais safrāns.

* Dolma. No visiem tradicionālajiem azerbaidžāņu ēdieniem Seimuram šobrīd vislabāk padodas kutabs – tas bieži tiek gatavots, piemēram, kad jācienā draugi. Taču nu puisim padomā noslīpēt savas prasmes arī dolmas pagatavošanā. Dolma ir viens no azerbaidžāņu iecienītākajiem ēdieniem, bez kura nav iedomājami nevieni azerbaidžāņu godi. Ja nu nezini – dolma ir marinētās vīnogu lapās pildīta malta jēra vai liellopa gaļa, papildināta ar rīsiem, dažādiem garšaugiem, reizēm arī riekstiem, žāvētām plūmēm. Arī Guseinovu mājās dolma top bieži – Seimurs no bērnības atceras, kā vīnogu lapas tikušas ievāktas kaimiņu dārzā un marinētas, lai vēlāk tās pārvērstu dolmā. Dolma un tās tuvi radinieki ir iecienīts ēdiens daudzās Kaukāza un Austrumu zemēs, taču tieši azerbaidžāņu dolmas gatavošanas tradīcijas ir iekļautas UNESCO nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā.

 

Projektu “TIEKAMIES PIE VIENA GALDA – 2. sērija” finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “TIEKAMIES PIE VIENA GALDA – 2. sērijas” saturu atbild «Žurnāls Santa».

×