OKTOBRIS 2026

Harijs Spanovskis. Nekas jau nebeidzas...

Šo grāmatu mēs ar Hariju gribējām rakstīt kopā. Viņš izdomāja konceptu, zināja, ko grib izstāstīt no dzīvē nepateiktā. Diemžēl nācās rakstīt vienai. Paldies visiem, kas palīdzēja, – bērnības un skolas gadu draugiem, kolēģiem, mūziķiem, copes brāļiem, Hara tuvajiem cilvēkiem: mammai, māsai, bērniem, viņa dzīves sievietēm, arī kādai vēl publiski nezināmai... Viņi visi ar saviem stāstiem man palīdzēja iziet cauri Hara dzīves aizrautīgajam un neprātīgajam skrējienam. Haris bija dzīves baudītājs, bet mūžīgais dzīvesprieks bieži vien bija maska, aiz kuras paslēpt vientulību, skumjas un – pēdējos gados – fiziskas sāpes. «Brīžiem es jūtos melns un maziņš,» neticami, ka tā varēja teikt sieviešu mīlulis, kura balsī klausoties pār muguru skrēja skudriņas un dvēsele cēlās spārnos. Haris gribēja, lai uzrakstu, ka viņš vispirms bija aktieris. Viņam patika, kad izrāde beigusies, aiziet uz skatuvi. Haris reiz teica: «Cilvēku nav, kluss, tukšs, miers... Stāvi tumsā viens un saproti – dzīvi nav lemts mums pagriezt atpakaļ...» Līga Blaua