Mīlestības dažādās sejas. Intervija ar SONORU VAICI

- Jā, protams! Mana mamma Astrīda Pērkone bija Leļļu teātra aktrise, tāpēc viņai ne vienmēr pietika laika būt ar mani tik, cik vēlējos. Tēvs bija Latvijas PSR Simfoniskā orķestra vijolnieks Jānis Seimanovs, arī aizņemts cilvēks. Augusi ar šādiem cilvēkiem, gribēju kļūt par balerīnu, bet baletskolā mani nepieņēma. 

Bērnībā daudz laika dzīvoju pie vecāsmammas laukos, kur viņa bija Gaiķu veikala vadītāja. Tur gulēju uz cukura maisiem, un vecāmamma nāca pārbaudīt, vai esmu savā vietā. Man toreiz šķita, ka veikals ir milzīgs, jo tur pārdeva gan gumijas zābakus, gan šķiņķi un graudus. Pirms dažiem gadiem iebraucu Gaiķos un brīnījos, vai veikals tiešām ir tik maziņš. Interesanti, ka pie tā bija parādījies kaķis ar četrām ausīm! 

Nedomāju, ka mīlestība nozīmē lutināšanu. Tagad saprotu – vecākus un vecomammu vadīja doma, lai mīlētam cilvēkam klātos labāk. Kad man pašai piedzima bērni, domāju – es taču viņiem nevaru tik daudz iedot. Vēlāk sapratu, ka dienā pietiek ar desmit minūtēm, kuras viņiem veltu, lai apjautātos, kā kuram gājis un ko viņš iemācījies. Manuprāt, pats svarīgākais ir nezaudēt kontaktu ar saviem bērniem. Kaut mans bērns būtu pasaulē pats sliktākais, viņā jābūt pārliecībai, ka, atnākot mājās, viņu gaida vecāki, kuri mīl bez nosacījumiem. Man viņš ir jāakceptē, nevis jāiedomājas, ka bērnam jālec triju metru augstumā, jo varbūt viņam labāk padosies braukt rallijā vai rakstīt mākslas recenzijas.

- Saviem bērniem mācu, ka ne viss, ko cilvēks dara it kā pareizi, ir arī labi, piemēram, stukačot vecākiem par to, ko dara brālis. Protams, ja kāds no bērniem atnāk un stāsta, ka otrs uzkāpis kokā un iekritīs ūdenī, es saprotu, bet mācu atšķirt šādas situācijas no tām, kurās jāsaka: «Okei, lai viņš tā rīkojas – nav mana darīšana.»

Vecākajam dēlam ir deviņi gadi, dvīņiem nu jau ir septiņi, bet negribu, lai raksti viņu vārdus, jo, kā to intervijās pieminu, bērni vienmēr slimo.

- Mamma un vecāmamma. Man no viņām nebija nekādu noslēpumu. Biju vienīgais bērns ģimenē, bet mamma adoptēja puiku, kurš kļuva par manu brāli. 

Domāju, ka vecāku mīlestība nenozīmē visu laiku stāvēt bērniem blakus, bet spēju ļaut viņiem dzīvot un attīstīties pašiem. Katrs no mums taču ir atšķirīgs. Skolā draudzējos ar dvīnēm, kuras sākumā neviens nevarēja atšķirt, bet es to varēju. Acīmredzot jutu viņu atšķirīgos starojumus, un tā uztveru cilvēkus arī tagad. Nezinu, cik īpašas drēbes cilvēkam jāuzģērbj, lai es atcerētos, kas vakar viņam bijis mugurā, jo ārējam izskatam pievēršu maz uzmanības, bet vienu gan ievēroju – acis un degunu. Kādreiz ieraugu cilvēku un nodomāju: «O, šīs acis esmu jau redzējusi!» Bet gadās, ka nevaru atcerēties, kādas acis ir cilvēkam, kuru satieku gandrīz vai ikdienā, un tad saprotu, ka patiesībā arī nezinu, kāds viņš ir. 

Kādas puķes tev saistās ar mīlestību?

Bieži esmu pievērsusi uzmanību pavisam necilām pļavas puķēm – maziem ziliem, baltiem un dzelteniem ziediņiem. Pat nezinu, kā tās sauc. Tagad cilvēki ar ziediem iebraukuši auzās, domā – jo tie lielāki, jo stiprāka mīla. Tikpat labi var noplūkt balto nātri un uzdāvināt no sirds. Lai gan man patīk, ka puķes paliek ziedot turpat pļavā. Neesmu liela griezto ziedu piekritēja, bet istabas augi gan palīdz, kad ir grūti. Visiem iesaku krīzes periodos nodarboties ar augiem. Kad man bija smags laiks, tie mani izvilka. Domāju, ka augi ir kā būtnes ar savu garīgo starojumu un spēj gan nomierināt, gan uzlādēt.

- Tā ir enerģijas apmaiņa. Tu kļūsti laimīgs, ja mīlamajam cilvēkam vari ko labu izdarīt. Tas ir prieks, jo pats jūties labs. Man facebook viens džeks atsūtīja fantastiskus ebrejietes padomus, un viens no tiem skan apmēram šādi: «Caur to, ka es tevi mīlu, pati sev patīku vairāk.» Man patīk tas, kāda kļūstu, kad otru mīlu. Bet te ir vēl viens aspekts – tas otrs cilvēks. Vai viņš ir vai nav priecīgs, ka viņu mīli. Daudzas nelaimīgas mīlestības izriet no egoisma, jo otrs tiešām var būt nelaimīgs, ja viņu tik stipri mīli.

Vai pati ar šādu situāciju esi saskārusies?

Vienmēr esmu bijusi par kautrīgu, lai pirmā mestos atklāties. Bijis tā, ka mīlu, bet zinu – tur nekas nesanāks. Ja otrs cilvēks manī šo mīlestību nejūt, nemaz neesmu sākusi kaut ko attīstīt. Viss kā sācies, tā arī izgaisis. Varbūt tā nav pareiza filozofija, bet ļaujos tam, kas notiek pats no sevis: ja ir – ir, ja nav – nav. Ar jūtu paziņošanu cilvēkam, kurš tam nav sagatavots, esmu ļoti uzmanīga. Ja iesi tā vienkārši uz ielas klāt un teiksi: «Es tevi mīlu!», viņš noteikti būs dīvainā paskatā. Tēlaini izsakoties, domāju, ka vispirms tomēr jāaiziet uz kafejnīcu... 

- Nevaru sadalīt. Un kādas ir šīs robežas, piemēram, starp draudzību un mīlestību? Turklāt, pieņemot, ka mums būtu jāmīl visi cilvēki, iedomājies, cik dažādas mīlestības iepazīstam! Arī darbs man saistās ar mīlestību, lai gan dziedāt var būt ļoti grūti. Dažreiz dziedu un domāju: «Nafig man šito vajag!» Gribētos to darīt daudz labāk, bet saprotu, ka šodien tā nav, un, nedod Dievs, tikko esmu pārvarējusi kādu krīzi, kad ir kauns stāvēt uz skatuves un vērt muti vaļā, gribas iet kāpostus tirgot! Ja man būtu vienalga, kā dziedu, nesaspringtu, bet es mīlu savu darbu un tāpēc kādreiz pārdzīvoju, ka nespēju tikt no iekšējās bedres laukā, tāpēc nevaru cilvēkus spīdzināt un likt viņiem klausīties šitās šausmas. Esmu bridusi tādam posmam cauri un apsvērusi, ko vēl dzīvē varētu darīt, bet, paldies Dievam, tiku tam pāri.

 

Naids nozīmē sāpes. Naids ir liels vājums. Vajag palīdzēt cilvēkam, kurā tas ir.

Jā, protams. Un tajā brīdī daudz ar sevi jāstrādā, jāsaka – stop! Kāpēc? Un tad iekšā kāds sauc: «Jā, bet viņš ir vainīgs!» Taču svarīgāka par viņa reakciju ir manējā. Nav labā un sliktā, bet tikai tas, kā mēs uz šīm lietām vai situācijām raugāmies. Teiksim tā – ja kaimiņš pārrāpjas pār žogu un ēd manus ābolus, tas ir slikti, turpretī, ja mans bērns uzkāpj tajā pašā ābelē, tas ir labi. Bet āboli taču tie paši!

- Dievs ir aizstāvis, un mana Es saistība ar viņu ir ļoti cieša. Tā piedzimst reizē ar cilvēku. Tu viņu vari saukt par Dievu vai Radītāju un atzīt šo saikni vai ne, bet tā pastāv ikvienā cilvēkā. Es vienkārši zinu, ka ir kāda būtne, kas visu aptver. Mūsu dzīves ceļu nosaka, teiksim, karma, jo esam sadarījuši ziepes un tiekam atsūtīti uz šo pasauli mācīties. Iespējams, citās dzīvēs visi esam kādu nogalinājuši, jo vēsturē taču bijis tik daudz karu. Var gadīties, ka cilvēks ir tik ļoti ieslēdzies sevī un norobežojies no apkārtējiem, ka spēj otru nogalināt; tad viņš ir jāizolē no sabiedrības, taču viņam nepieciešams sniegt mīlestību mežonīgi lielās devās – lai atraisītu spēju novērtēt citas dzīvās radības. Taču zinu ticīgus cilvēkus, kuriem pat odu žēl nosist. Es gan nesaku, ka pati neesmu odus situsi, jo tie būtu meli.

- Protams! Tāpēc sievietes mēdz teikt: «Visi vīrieši ir vienādi.» Mūsu domāšanas veids ir atšķirīgs. Tas arī ir noslēpums, kas pievelk. Piemēram, sievietēm vienmēr viss jāizrunā, bet vīrieša ego viņam to līdz galam neļauj. 

Vai iespējams saglabāt noslēpumus mīļotā cilvēka priekšā?

Ir noslēpumi, kas jāsaglabā. Var jau sacīt, ka sievietes neatklātie noslēpumi ir viņas seksuālās pievilcības garantija, bet tas nav tik svarīgi kā galvenais uzdevums – atklāt sevi katram pašam.

- Nē, man šķita, ka izskatos briesmīgi, un ar to ilgi cīnījos.

 

- Bet skolā droši vien tev tik un tā bija liela piekrišana.

- Absolūti nē. Klasē biju viena no tām, uz kurām skatījās: «Ui!» Gandrīz vai: «Nu, tā stulbā Seimanova!» Ienācu skolā no īstiem laukiem un nebiju ar svešiem cilvēkiem kontaktējusies. Nepratu sarunāties. Apkārtējie bērni to saprata un attiecīgi reaģēja.

- Meklēju atbildes pati sevī. Jutu, ka neuzvedos pareizi, bet vienlaikus brīnījos, kāpēc apkārtējie mani nesaprot. Toreiz darīju dīvainas lietas, nemācēju ģērbties. Vēlāk, mācoties Mediņa mūzikas skolā, sāku atdarināt citas meitenes. Galu galā man tas nepalīdzēja. Viegli kļuva tikai pēc mācību beigām, kad sev pateicu: «Es esmu pati, un man ir vienalga, ko domājat – negribat, neskatieties uz mani!»

- Tas viss nebija tik viegli, kā daudziem šķiet. Vispār tas ir dīvaini. Kad kādu pieradini, sāc viņu mīlēt, arī kaķi, kuru esi paņēmis no ielas. Kad baro bērnu ar krūti, nav svarīgi, esi viņu dzemdējusi pati vai ne. Bērnudārza audzinātājas, kuras strādā ar bērniem līdz sešu septiņu gadu vecumam, beigās atvadoties raud. 

Kad dzemdēju savu pirmo dēlu, uz viņu skatoties nodomāju: «Nu, sāksim iepazīties!» Kad piedzima dvīņi, jau zināju, ko nozīmē iepazīt bērnu, viņu respektējot. Lai savus bērnus patiesi iemīlētu, viņi ir jāiepazīst, nevis sajūsmā jākliedz. Bērns nav kucēns, kuru no visa bara izvēlies, jo viņš tev patīk labāk par citiem. Pati grūtniecība ir fantastiska. Ar pirmo bērnu to vēl neapjēdz, bet vēlāk jau skaidri saproti, ka savā veidā dubultojies, kļūsti par diviem cilvēkiem un audzē sevī to, kas vēlāk kļūs pavisam patstāvīgs.

 

- Negribu par to daudz runāt, bet man bija jātaisa pauze. Tā ir smaga tēma. Pat ja sāc barot svešu bērnu, tev nojūk robežas un rodas sajūta, ka arī viņš ir tavējais. Kad suns sāk barot kaķenes bērnu, viņš pieņem to tāpat kā kucēnus un aizmirst, ka dabai ir savi likumi.

Es neteiktu, bet tā bija psiholoģiska problēma.

 

Jā, un daži runāja, ka es šo pārdzīvojumu dēļ norāvu balsi, bet pati domāju, ka tas bija posms, kurā man vajadzēja visu sevī pārkārtot. Tas bija grūti ne tikai bērnu, bet arī sevis dēļ, jo netiku uz pekām. Kad iznācu no slimnīcas, pēc divām nedēļām ar vēzi nomira tēvs, bet pēc mēneša – vecmāmiņa. Jutos kā stāvot stūrī, kur priekšā nekā nav, un neatradu spēku pagriezties otrādi, lai paskatītos uz horizontu. Tas bija šoks, bet vajadzēja vēl braukt dziedāt Lucia di Lammermoor, kurā, starp citu, dziedu tagad atkal. Tobrīd sapratu, ka man tas jādara, jo biju pusgadu sēdējusi bez naudas, un man vajadzēja atjēgties. Nebija variantu. Gāju un darīju. Tagad šos pārbaudījumus pati sev skaidroju ar karmas likumiem un uzdevumiem.

Teksts: Romāns Koļeda